Kas ir saaukstēšanās?08.10.2008

Kā var saaukstēties?

Bieži vien, kad paši vai bērni ir saaukstējušies, vainu noveļam uz salšanu, slapjiem matiem, samirkušām kājām, pārāk plānu apģērbu vai pārkaršanu. Zinātnieki atklājuši, ka šie faktori maz ietekmē vai neietekmē saaukstēšanās rašanos vai tās smaguma pakāpi. Jā, pētījumi liecina, ka sabiedriskas vietas un mitra vide ar zemu temperatūru, kā arī nepilnvērtīgs uzturs, psiholoģisks stress un menstruālais cikls var ietekmēt cilvēka uzņēmību pret vīrusu infekcijām imūnsistēmas nomāktības dēļ, tomēr šie faktori tieši neizraisa infekciju vai tās simptomus. Patiesībā veseli cilvēki ar normālu imūnsistēmu ir ļoti uzņēmīgi pret saaukstēšanos. To pamato pētījumi ar brīvprātīgajiem, kurā apmēram 95% veselo pieaugušo inficējās, vīrusam iekļūstot degunā. Jā, cilvēki ar vīrusu slimībām biežāk slimo ziemā, bet tas ir tādēļ, ka šai gadalaikā vīrusi ir vairāk izplatīti.

Saaukstēšanās izplatība

Visizplatītākā saaukstēšanās ir bērnu vidū. Tas, iespējams, saistīts ar palielinātu saskarsmi ar vienaudžiem skolās un bērnudārzos vai bērnu vājo pretestību cīnīties ar infekcijām. Var pat teikt, ka respiratoro infekciju frekvence ir apgriezti proporcionāla vecumam (bērniem 6–12, pieaugušajiem 2–4 epizodes gadā).

Biežāk ar saaukstēšanos slimo sievietes, īpaši vecumā no 20–30 gadiem, iespējams, tāpēc, ka viņām ir ciešāka saskarsme ar bērniem.

Parasti cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma ir mazāk par vienu saaukstēšanās gadījumu gadā. Cilvēks, kura vidējais dzīves ilgums ir 75 gadi, vidēji pārslimo vairāk nekā 200 saaukstēšanās epizožu, kas ilgst no divām līdz sešām dienām.

Ņemot vērā šobrīd zināmos faktus un iespējas, var secināt, ka pilnīgi drošu aizsardzību pret saaukstēšanos acīmredzot nodrošina vien ilgstoša izolācija no sabiedrības un veselīgs dzīvesveids - rūpes par savu un ģimenes veselību ik dienu.

Vai pret saaukstēšanos var vakcinēties?

Nē! Saaukstēšanos var izraisīt vairāk nekā 200 vīrusi. Visbiežāk saslimstam, sastapušies ar rinovīrusu (30–35 % gadījumu), bet arī tam ir vairāk par 100 apakštipu un antigēnu variāciju. Katrs vīruss rada savus specifiskus antigēnus. Kamēr netiks rasta iespēja kombinēt daudzus vīrusu antigēnus vienā vakcīnā, šai metodei nav nākotnes. Šī pašā iemesla dēļ saaukstēšanās gadījumā  ārsts mūs uz mikrobioloģisko izmeklēšanu nesūta. Tas ir darbietilpīgs process un iegūtā informācija par to, kurš vīrusa paveids uzsācis savu aktīvo darbību organismā, neietekmē ne ārstēšanos, ne arī medikamentu izvēli.

Kā notiek inficēšanās?

Vairums pētījumu par inficēšanos veikti ar rinovīrusiem. Lai izraisītu infekciju, vajag pavisam maz – no 1 līdz 30 vīrusu daļiņām. Vīruss nāsīs nonāk ar inficētiem pirkstiem vai ieelpojot pilienus, kas radušies klepojot vai šķaudot slimam cilvēkam. Atkarībā no vīrusu veida var būt jebkurš vai visi inficēšanās veidi:

• ja aizskaram virsmu vai ādu, uz kuras ir infekciozs elpceļu sekrēts un pēc tam aiztiekam acis vai degunu;
• ja ieelpojam samērā lielas elpceļu sekrēta daļiņas, kas īslaicīgi lido pa gaisu;
• ja ieelpojam sīkas infekciozas daļiņas ilgā laika posmā.

Ilgstoši pētījumi liecina, ka baktēriju un vīrusu nodošanā no cilvēka cilvēkam ļoti palīdz rokas, un vīrusi no rokām tiek nodoti infekcijas saņēmējam tiešā saskarē.

Pierādīts, ka saaukstēšanās vīruss biežāk tiek pārnests ar rokām, nekā ieelpojot vīrusus, kas nonāk gaisā, šķaudot inficētam cilvēkam.

Rinovīruss ārējā vidē spēj izdzīvot apmēram 3 stundas.

Kā norit saaukstēšanās?

Gļotas cilvēka degunā un rīklē ir pirmā dabiskā aizsargsistēma, kas vīrusam ir jāpārvar. Tās veido barjeru, kas aiztur ieelpotos svešķermeņus, piemēram, ziedputekšņus, putekļus, baktērijas un vīrusus. Ja vīruss šo barjeru pārvar, tas ar mikrocirkulācijas plūsmu nonāk aizdegunē vai rīklē, kur uzsāk savu postošo darbību. Vīruss iekļūst šūnā un to inficē. Inficētajā šūnā tiek producētas jaunas vīrusu daļiņas. Inficētā šūna iet bojā. Pārplīstot tā atbrīvo jaunos vīrusus, kas inficē citas šūnas, un process sākas no jauna.

Ar vīrusu inficētās šūnās sūta signālus specializētiem leikocīti, lai tie dodas uz infekcijas vietu. Tie caur asinsvadiem nonāk degunā, kas tad arī rada pietūkumu un šķidruma sekrēciju (deguna tecēšanu).

Imūnsistēma ar infekciju cīnās divējādi, gan izstrādājot antivielas, gan likvidējot inficētās šūnas. Antivielas tiek izstrādātas, lai neitralizētu vīrusu daļiņas. Otra veida specializētie leikocīti atpazīst un iznīcina bojātās šūnas. Šajā cīņā iet bojā arī leikocīti un tie ir strutu galvenā sastāvdaļa. Cīņā piedalās vēl viens balto asinsšūnu tips – fagocīti, kas spēj aprīt un iznīcināt gan ar antivielām saistītos vīrusus, gan inficētās šūnas un to produktus.

No brīža, kad vīruss nonāk degunā, 8–12 stundu laikā tas vairojās un deguna sekrētā nonāk aizvien jauni un jauni vīrusi. Šis ir tā saucamais inkubācijas periods. Saaukstēšanās simptomi sākas apmēram 10–16 stundas pēc tam, kad vīruss nonācis mūsu degunā un to smagums atkarīgs no vīrusa veida.

Lielākais vīrusu daudzums organismā un to maksimālā izpausme ir 2. un 3. infekcijas dienā. Savukārt visvairāk rinovīrusus cilvēks izdala 2.– 4. dienā pēc inficēšanās, kad vīrusu daudzums sekrētā ir vislielākais. Dažiem cilvēkiem, kuri ir saaukstējušies, ir tikai īslaicīgas epizodes ar viegliem simptomiem, kas ilgst dažas dienas, citiem var būt diskomforts ilgāku laiku.

Saaukstēšanās simptomi

Ar saaukstēšanos saistītie simptomi ir organisma atbildes reakcija uz vīrusu iedarbību mūsu organismā un tos izraisa leikocītu izdalītās imūnsistēmas vielas.

Parasti pirmie pamanāmie saaukstēšanās simptomi ir neliels sāpīgums vai kairinājuma sajūta degunā, aizlikts deguns vai izdalījumi no tā. Tiem seko citi simptomi, piemēram, iesnas, kakla sāpes, šķaudīšana, klepus, galvassāpes, muskuļu sāpes, vispārējs nespēks.

Zīdaiņiem un maziem bērniem var būt paaugstināta temperatūra līdz 39ºC. Simptomu dēļ bieži ir traucēts miegs.

Blakusefekti un komplikācijas

Bieži vien saaukstēšanās gadījumā sirdzēji sūdzas par spiediena sajūtu vai pat sāpēm ausī. Cilvēka deguna dobums un vidussauss ir savienots ar īsu, šauru kanāliņu, kas drenē vidussausi. Saaukstēšanās var radīt šī kanāliņa tūsku un izmainīt spiedienu vidusausī. Saaukstēšanās periodā bieži sāk aktivēties deguna dobumā esošie mikrobi, infekcija var nonākt deguna blakusdobumos un no turienes vidusausī. Tad gan nepieciešama ārsta konsultācija un antibiotiku terapija.

Saaukstēšanās ārstēšana

Ārstēšanas mērķis ir atvieglot un mazināt saaukstēšanās simptomus. Vispārīgie ieteikumi ietver mieru un atpūtu, šķidruma lietošanu vairāk kā ikdienā, tvaika inhalācijas aizliktajam degunam, sūkājamas pastilas sāpošam kaklam, karstu dzērienu, lai mazinātu klepu, pretsāpju līdzekli pret galvassāpēm un drudzi.

Saaukstēšanās ārstēšanai antibiotikas nav nepieciešamas, jo tās nedarbojas vīrusslimību gadījumā. Arī to lietošana katram gadījumam, lai nepieļautu bakteriālas infekcijas attīstību, nenovērš tās attīstību. Ja saaukstēšanās simptomi saglabājas ilgāk nekā divas nedēļas, tad vairāk jādomā par alerģiskām slimībām.

Raksts sagatavots sadarbībā ar farmaceiti Antru Liepiņu

Saistītie raksti:  

Kādas ēteriskās eļļas un kādās devās lietot bērniem, grūtniecības laikā, cilvēkiem pēc 60, alerģiju un bronhiālās astmas gadījumā

Elpošanas sistēmas problēmas un dabiskie ārstnieciskie līdzekļi 

Pēdu masāža - līdzeklis pret iesnām

Lai deguns pēc iesnām "nelobās"

Modernā dzīvesveida kliedziens - alerģijas

Nemazgā rokas? Iepazīsties - Rota vīruss

Praktiskas receptes saaukstēšanās un gripas profilaksei un cīņai ar simptomiem

Saaukstēšanās profilakses abc

Sporto, bet nekaitē veselībai

Sporta traumas. Profilakse un ieteikumi, ko darīt, ja gadījies savainoties

Par kalpošanu citiem un veselīgu dzīvošanu - intervija ar jogas pasniedzēju Baibu Kranāti - Lazdiņu

Kondicionieru ietekme uz mūsu veselību

Klepus - dabisks sveiciens pavasarim

Ko iesākt ar sliktu elpu, blaugznām, aukstumpumpām u.c. kaitēm? Iepazīsti dabīgas alternatīvas rūpēs par veselību un līgo visu vasaru!