Par degunu un miesaskāri15.06.2010

Brrrrr, šorīt drēgns, vēderā tukšums tāds, ka atbalsojas domas. Tā turpinoties, plānais deguns savīsies sprogā – prāto vampīrēns, notraušot no snuķa glumu pili. „Derētu malks karsta dzēriena, citādi iesnas klāt simt punkt’ kā es te vientulībā stāvu! Pēc nedēļas lielais dzimtas salidojums ar dziedāšanu un dančiem. Kur ar tādu tekošu degunu likties?” Nav grūti iedomāties, kāda ir jušana tādam mazam vampīriņam, kad dūša saskrien veselos sešos papēžos?!

Tā paiet vēl divas bezgalīgi garas dienas un naktis, līdz vampīrēna deguns beidzot saož ko neaprakstāmi tīkamu. Tur jau viņš tuvojas – autoveikals! Nu Knišļjonim ir dūša un dzīvesprieks. Vampīrēns paķer savu dziesmu grāmatu un ar lielu joni dodas mežmalas virzienā, kur nedēļas nogalēs mēdz piestāt viens otrs autoveikals ar siltas dziras piedāvājumu. Te jāpaskaidro, ka Knišļjonis ir bezcerīgi romantisks vampīrēns, nevis kāds meža huligāns. Katru reizi pateicībā par mielastu, viņš autoveikala īpašniecei kaut ko mīļi nodungo pie auss.

Bet mī un žē - šodien rīkle pavisam sausa, balss aizsmakusi kā sisenim siena laikā. Būtu jel kāda kakla pastila līdzi paķerta, bišu vaska gabaliņš, ko iemest mutē, lai var meldiņu turēt. Vampīrēnam uznāk dusmas un izmisums, jo nu jau arī klepus mācas virsū. Khe, khe... Asarām acīs Knišļjonis norij pa rokai gadījušos sabrūnējušu sveķa pikuci un riebumā notirina kājas. Fui!

Kad vampīrēns Knišļjonis beidzot kaut cik atguvis elpu, no autoveikala vairs nav ne miņas. Tik vien kā siltu smaržu sejā iesit iešūpots pīlādža zars.

Aizrit dienas, no autoveikala ne vēsts. Ar rūgtumu sirdī un mutē vampīrēns izlemj pamest labi pazīstamo mežmalu un doties rieta virzienā, pāri saules nokaitētai pļavai un ceļam, cerot uz kaut nelielu veiksmi.

Gaismai svīstot, streipuļojot starp smilgām, Knišļjonis beidzot sasniedz nometni, kur pulcējas būtnes, kas pēc skata līdzinās omulīgajai autoveikala saimniecei. Taču no noguruma gar acīm sāk mesties zaļš. Bezspēkā atkritis suņuburkšķa pavēnī, vampīrēns saslien pret tā stumbeni visas savas sešas sapampušās kājas, cenšoties atslābināt muskuļus un drusku atvilkt elpu.

Knišļjonis jau laižas snaudā, kad viņa mieru iztraucē sīksīki smiekli un bezrūpīgi spurdzieni. Meitenes mārītes, satupušas papardēs, gludina pumpainas kleitas, krāso nadziņus un aun kājās naglotas kurpītes. Tādi laiki – mūsdienās dažai labai būtnei uz kājām ne spalviņas, ne celulīta gropītes, kur pieķerties, - čivina meitenes mārītes. Bijusi te reiz sportistiem nometne. Būtnes tur vakaros stilbus smērējušas ar krēmu, kas pēc mētrām smaržo, lai ir gludums, veselība, lai var labi skriet un odi nekož. Jā, jā, asinssūcējiem vispār grūti laiki. Esot tādas dabīgas augu ēteriskās eļļas – kas pa gaisu izplatoties un knišļus no būtnēm projām raidot. Lai nu kā, bet mārītes labi ieredzētas un mīlētas bijušas visos laikos.

Ak, tādas lietas tagad pasaulē pieļautas tiek – trīcot lūpai pie sevis nodomā Knišļjonis. Ak, badā mērdēt un pa gaisiem trenkāt, ja! Un vampīrēns apņēmās radikāli mainīt savu dzīvi.

Viņš pārtapa par pieneņpūku, ļaujot, lai visu turpmāk izlemj vējš. Lai nes, kur tam tīk. Viņš vairs nedzied meitenēm serenādes. Tomēr reiz pa reizei jokojoties ieķeras tām matos vai iepinas kādās ūsās. 
 

Uzzini, kā GreenDo™ dabīgie līdzekļi var Tev palīdzēt izbaudīt vasaru!