Dzīvē viss patiesi skaistais un vērtīgais – mīlestība, veselība, gaiss un dabas skaistums mums jau ir dots, tikai mēs, nebeidzamajā skrējienā pēc labākas dzīves, šo patiesību nereti aizmirstam. Mēs esam GreenDo™ ģimene, kas atklājusi, ka atgriešanās pie pamatvērtībām un veselīga dzīves veida palīdz veidot ne tikai harmoniskas attiecības ģimenē, bet arī dzīvot saskaņā ar sevi un būt laimīgiem!
Ģimene
Tikai normāli - intervija ar GreenDo™ ģimeni13.11.2008
"Man jau arī ļoti garšo McDonald’s," atzīstas Agnese. "Kad mūsu bērni prasās uz McDonald’s, hamburgerus taisām mājās."
Pilderi ir ģimene, kas tāpat kā daudzas citas ģimenes Latvijā, cenšas dzīvot saskaņā ar dabu un sevi. Šajā intervijā par to, kā viņi to dara un kāpēc tas viņiem ir svarīgi.
Pilderu ģimenes mājā, kas uz vairāk kā gadu nu pārtapusi arī par GreenDo™ ģimenes ligzdiņu, ciemiņus pirmā vēlīgi sagaida deviņgadīgā kaukāziete sunīte Lote. Lai arī tagad, sēžot Lotes mugurā, mazās Magdalēnas (4) kājeles droši vien līdz zemei joprojām šķirtu prāvs gabaliņš, sunītei jau sena pagātne šķiet laiks, kad viņai bija tas gods būt pirmajam mazās jaunkundzes rikšotājam. Lote ir miermīlības iemiesojums. Mājās bez Lotes ir arī Agnese, mazais Mārtiņš (9), runčuks Pūkainītis un kaķīte Mīcīte. Lielais Mārtiņš un Magdalēna pārrodas nedaudz vēlāk, kad mēs jau mielojamies ar Agneses sarūpētām brošetēm. Uz viegli grauzdētām apaļmaizītēm rūpīgi sagrieztie sarkanie tomātu gabaliņi ar zaļumiem kārdina gan acis, gan garšas kārpiņas un rudens drēgnuma iebiedēto degunu. Agnese pukojas, ka nekur nav varējusi atrast Latvijā audzētu baziliku. Viņa ir fizioterapeite, tāpēc rūpes par veselību ir viņas ikdiena. Mārtiņš darbojas nanotehnoloģiju pārklājumu jomā, kas šodien paver plašas iespējas tam, kā ar augstajām tehnoloģijām zaļo filozofiju ienest mūsu praktiskajā ikdienā. Viņi abi ir rīdzinieki, kuri savu bērnību pavadījuši laukos. Tāpēc viņi zina, kā garšo īsti tomāti un smaržo kūts. Mazo Mārtiņu, atšķirībā no vairums vienaudžu, vairāk par datoriem interesē zirgi un mākslas nodarbības. Arī mazajai Magdalēnai leļļu vietā ir rotaļu zirgi.
Pilderi ir ģimene, kas tāpat kā daudzas citas ģimenes Latvijā, cenšas dzīvot saskaņā ar dabu un sevi. Šajā sarunā par to, kā viņi to dara un kāpēc tas viņiem ir svarīgi.
- Kā pievērsties veselīgam un videi draudzīgam dzīvesveidam?
Agnese: Man šķiet, ka ir tikai normāli cilvēkam, kurš mīl savu zemi, sevi, savus bērnus un ģimeni, nepiemēslot dabu, domāt par vidi un dzīvot pēc iespējas veselīgāk. Tas pat nav kaut kā īpaši jāuzsver. Patiesībā, tā apzināti es par to sāku domāt tikai tad, kad mums piedāvāja piedalīties šajā projektā un kļūt par GreenDo™ ģimeni.
Uzreiz gan jāsaka, ka neesam tik zaļi, lai ietu kaut kādās manifestācijās. Tajā pašā laikā mazā Magdalēna, piemēram, ļoti uztraucas, ja kaut kur ir piemēslots ar atkritumiem. Tad parasti ir komentārs: "Cūceņi tādi, nometuši te atkal pudeles!" Tā kā mums ir jāuzkopj ielas daļa pie mūsu mājas, mēs to ļoti izjūtam. Katru dienu vācam pudeles un cigarešu paciņas. Bet, ja cilvēks nekad nav tīrījis pats savu zemes pleķīti un vācis atkritumus, ko nometuši citi, viņš, iespējams, līdz tam, ka tā darīt ir slikti, nemaz neaizdomājas. Protams, ka arī mums sanāk grēkot kaut kādās lietās. Piemēram, paņemt veikalā plastmasas maisiņu, kad pie kases atceramies, ka visi smukie auduma maisiņi ir palikuši mājās.
- Kur parasti pērkat produktus?
Agnese: Tā kā es strādāju un ikdienā nebraucu uz centru, neiepērkamies specializētos eko veikalos. Šobrīd daudzus produktus no laukiem sagādā mamma, no saimniekiem nopērk mums gaļu un kartupeļus. Dārzeņus pērkam privātā saimniecībā "Galiņi" tepat netālu kaimiņos. Pazīstam īpašniekus un zinām, ka šie produkti ir tīri un patiešām audzēti Latvijā. Protams, kā "normāls" cilvēks, daudz ko iegādājos Rimi. Tomēr parasti ļoti skatos, ko pērku. Mums ļoti nepatīk agrā pavasarī lielajās Latvijas dārzniecībās audzētie tomāti un gurķi. Pirkt tikai tāpēc, ka tie ir audzēti Latvijā? Tik lielā daudzumā bez ķīmijas dārzeņus jau nemaz nevar izaudzēt. Reizēm no citām valstīm ievestie tomāti, tie koši sarkanie ķekaros, ir pat daudz garšīgāki. Ļoti bieži esmu vīlusies, iepērkoties tirgū it kā pie zemniekiem. Vienīgā garantija, ka tas ir vietējā ražojuma produkts, ir tad, ja redzi, ka tas izaudzis kādai vecmāmiņai dobītē.
- Un arī tad jārēķinās, ka uz vecmāmiņu vakancēm ir konkurss ar izgājienu rūtainā lakatiņā...
Agnese: Tieši tā. Parasti braucu uz Purvciema tirgu un katrreiz, atbraucot mājās, nosolos, ka nekad vairs uz turieni nebraukšu. Mums pašiem pie mājas ir mazs dārziņš, kurā vasarā aug zemenes, zaļumi, redīsi un salāti. Agri pavasarī uzklājam agroplēvi un gaidām ražu. Protams, ar to nepietiek, lai paēstu visa ģimene, bet pirmās zemenes bērni pagaršo no sava dārziņa un ļoti priecājās par to, ko paši ir izaudzējuši.
Patiesībā, runājot par bioloģiskiem produktiem, man šķiet, ka tas šobrīd lielā mērā ir tāds modes kliedziens. Tas, tāpat kā daudz kas cits, tiek uztaisīts par peļņas avotu uzņēmējiem. Nesaprotu, piemēram, to, kāpēc Latvijā veikalos nevar nopirkt Latvijas ābolus, bet, ja var, tad labākajā gadījumā vienas šķirnes.
- Kā jūsu ģimenē ir ar ekonomiskajiem apsvērumiem attiecībā uz to, cik vērts ir ieguldīt veselībā?
Agnese: Rūpējoties par veselību, nauda noteikti nav noteicošais faktors. Tas ir mīts, ka veselīgs uzturs ir daudz dārgāks par neveselīgo. Salīdzinot kaut vai, piemēram, to, cik maksā liellopa gaļa un doktordesa. Ēst desas nemaz nesanāk lētāk! Daudz ēdam graudaugus - auzu pārslas, miežus, griķus, kas nav tie dārgākie produkti. Pilnīgi noteikti netaupu naudu uz dārzeņiem, augļiem un zaļumiem. Protams, ka bērns neteiks: "Mammu, es gribu burkānus." Viņš tā vietā labāk ēstu konfektes. Bet, ja tu nomizo un noliec uz galda, bērns tos burkānus grauzīs kā zaķis. Un tas neprasa lielus ieguldījumus. Parasti šādi dārzeņus iebarojam jubilejās, kad puķu kāposti, burkāni, tomāti un gurķi kopā ar kādu mērcīti pazūd vienā mirklī. Kad Magdalēna atsakās ēst salātus vai putru, tad stāstu viņai - ja ēdīsi, tad tavi matiņi augs gari un skaisti, un tas strādā.
Arī fiziskās aktivitātēs var prasīt lielus naudas ieguldījumus, bet var arī pavisam vienkārši doties pastaigā pa mežu tepat Rīgā. Viss atkarīgs no tā kādas ir cilvēka iespējas un vajadzības. Ir cilvēki, kuriem vajadzīgs dārgs sporta klubs un materiāls apliecinājums tam, ka viņš rūpējas par savu veselību. Citiem pietiek ar vieglu rīta rosmi un došanos ar kājām uz darbu. Domāju, ka reizēm mērens naudas trūkums pat sekmē veselīgu dzīves veidu. Daudziem mūsu paziņām liekas, ka atļaujamies diezgan daudz tērēt sava dzīvesveida dēļ. Protams, zirgi un kalnu slēpošana ir ļoti dārgi prieki, bet tā kā nebūt neesam ļoti bagāti, tad par labu hobijiem atsakāmies no daudzām citām lietām - dārgām drēbēm, dārgas kosmētikas, skaistumkopšanas procedūrām, pusdienām ārpus mājas. Bērni labprāt biežāk dotos uz izklaides un atrakciju parkiem. Noteikti neatsakāmies no pasākumiem svaigā gaisā, sporta, kā arī teātra izrādēm vai koncertiem, lai pabarotu ne tikai miesu, bet arī dvēseli.
- Kas ir tās lietas, ko vecāki jums neļauj ēst? (mazajam Mārtiņam)
Mazais Mārtiņš: Čipsus, Makdonaldu, kolu, fantu.
- Bet gribās?
Mazais Mārtiņš: Jā.
Agnese: Man jau arī ļoti garšo McDonald’s. Bet mēs principā neatzīstam un neejam, jo es zinu, no kā tas tiek gatavots, no kādiem saldētiem, vairākus gadus glabātiem produktiem, cik tas viss ir neveselīgi. Protams, ja reizi gadā apēdīsi to bulku, nekas nenotiks. Briesmīgi ir tad, ja tas kļūst par dzīvesveidu. Kad mūsu bērni prasās uz McDonald’s, hamburgerus taisām mājās. Saliekam daudz salātus, tomātus un gurķus, lai kompensētu baltmaizi. Bet principā mēs mājās baltmaizi neēdam, tāpat kā majonēzi. Tāpēc pirmais, ko aizbraucot uz laukiem, bērni prasa vecvecākiem - normālu maizīti. (smejas)
Protams, ka Mārtiņam ir sava kabatas nauda un gadās, ka viņš to čipsu paku nopērk un saēdas. Un tad ir slikti. Tāpēc nesaprotu tos vecākus, kas McDonald’s rīko bērnu ballītes. Protams, bērns ir bērns. Ja viņš ir uzaicināts uz tādu ballīti, es nevaru viņu nelaist vai neļaut tur ēst.
- Mārtiņ, kas no veselīgajām un neveselīgajām lietām tev garšo vislabāk?
Mazais Mārtiņš: No neveselīgajiem ēdieniem – kartupeļi ar kečupu, bet no veselīgajiem, nezinu – salāti ar gurķiem un krējumu. Vistas zupa.
Agnese: Mārtiņš mums ir izteikts gaļēdājs.
- Ēdat arī medījuma gaļu?
Agnese: Nē. Lai gan lielajam Mārtiņam tētis ir mednieks. Medības man liekas kaut kas šausmīgs. Īpaši tad, kad nošaušanai speciāli palaiž vaļā skaistus putnus, kurus audzē tikai šim mērķim. Te nav runa par ēšanu. Šie cilvēki ir pārēdušies. Nevalkāju arī neko, kas ir gatavots no ādas. Lai gan nezinu, kā ir pareizāk no ētiskā viedokļa – audzēt un nokaut kūtī vai nošaut mežā. Tomēr ģimenē pilnībā no gaļas atteikties nevaram.
Mazais Mārtiņš: Vienu vakaru laukos vedām zirgus uz ganībām un pamanījām mašīnu. Ievedām aplokā zirgus un gaidījām. Pēc kāda laika redzējām, ka nāk mednieks. Baidījāmies, ka nenošauj zirgus.
Agnese: Ganības ir lielas un krēslā jau īsti nevar saskatīt, ka tie ir zirgi, nevis brieži. Bet runājot par uzturu. Mūsu bērni ļoti daudz dzer ūdeni. Mārtiņš saka, ka ūdens ir viņa mīļākais dzēriens. Nevāru ķīseļus, viņi nav pieraduši arī pie kompotiem un sulām. Tāpēc mums ir svarīgi, lai skolā un bērnudārzā vienmēr ir pieejams dzeramais ūdens.
- Vai piedomājiet arī par citiem produktiem, ko izmantojat, piemēram, saimniecībā?
Agnese: Ļoti ilgu laiku, pateicoties draugam, kurš to izplata, lietoju sadzīves ķīmiju "Amway". Tomēr jāatzīst, ka pa rokai turu arī "Ariel", jo atsevišķi traipi bieži videi draudzīgiem līdzekļiem nepadodas. Tomēr principā sadzīves ķīmiju jau vairākus gadus lietoju ļoti maz, jo izmantoju "Norwex" lupatiņas un slotas. Par šiem produktiem patiešām esmu sajūsmā. Sapņoju arī par nanopārklājumu logiem un dažādām virsmām, kas nākotnē ļautu atteikties no sadzīves ķīmijas.
- Ar to nodarbojas Mārtiņš uzņēmumā "Comfyhouse"?
Lielais Mārtiņš: Nanotehnoloģijas ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Mēs šobrīd attīstām sadarbību ar lielajiem tirdzniecības centru īpašniekiem, piedāvājot optimizēt izdevumus telpu uzkopšanai. Apstrādājam ar nanotehnoloģjām dažādas virsmas, tā, lai to uzkopšanai vairs nebūtu nepieciešama ķīmija. Tas prasa arī mazāku laika patēriņu. Pagaidām Latvijā esam vienīgie, kas kopš šī gada septembra piedāvājam šāda veida pakalpojumus.
- Kā dabiskās vērtības izpaužas mājas vidē?
Agnese: Varu pastāstīt par to, kā reiz "ieberzāmies". Remontējām māju un augšējā istabā gribēju ekoloģisku dēļu grīdu. Bijām dzirdējuši, ka var eļļot. Toreiz gaidīju Magdalēnu un biju ļoti pārsteigta, kad meistars paziņoja, ka tad, kad grīda būs ieeļļota, lai labāk mājās pirmās trīs dienas neuzturos. Izrādījās, ka mūsu zaļā grīda ir kaitīga. Beigās vēl draugi noprasīja, kur mēs tādu interesantu laminātu dabūjuši...
Mājas vidē man ir svarīgi, pirmkārt, tas, lai bērnam būtu interesanti, lai viņam nav jāsēž pie datora un televizora. Tāpēc mūsu bērnistaba ir pielāgota viņu dabiskajam kustīgumam, lai, pildot skolas mājasdarbus, būtu kur izvingroties un izkustēties. Sākumā viņiem izbūvējām plašu telpu, kur ielikām vēlāk draugu dāvinātus pie griestu sijām stiprināmus karekļus, līdzīgus kā "Meža kaķī". Tādēļ viņi ir gatavi samierināties ar vienu istabu uz abiem, iztiekot bez starpsienas. Mums dārzā ir arī batuts, kuru uzdāvinājām Magdalēnai dzimšanas dienā. Šūpoles, slīdkalniņš un smilšu kaste ir jau no Mārcīša pirmajiem gadiem.
- Jūtat, ka arī skola bērnos veido pietiekamu izpratni par videi draudzīgu dzīvesveidu?
Agnese: Tas ir ļoti atkarīgs no klases audzinātāja. Patiesībā ar bērniem diezgan daudz tiek runāts par šiem jautājumiem dabaszinībustundās. Ļoti labi, ka kafejnīcās tagad ir aizliegti čipsi un kola. Protams, tas neliedz pēc septītās klases starpbrīdī aizskriet uz tuvējo veikalu un to visu nopirkt.
- Ko sakāt par Izglītības ministrijas atbalstīto ideju skolās automātos tirgot burkānus?
Mazais Mārtiņš: Manas skolas kafejnīcā var nopirkt burkānus un visādus augļus.
- Kāds arī pērk?
Mazais Mārtiņš: Jā, mans draugs.
- Kāpēc tu nepērc?
Mazais Mārtiņš: Problēma ir tā, ka tur pārdod arī čipsus...
Agnese: Tev skolā pārdod čipsus?!
Mazais Mārtiņš: Plāksnītes.
Agnese: Vispār jau ne ar vienu lietu nevajag pārspīlēt. Bet, cik tas ir iespējams, cenšamies ēst tīrus produktus. Biezpienu, nevis biezpiena sieriņus, pienu, nevis jogurtu. Dažādi jogurtiņi un našķi jau arī ir tie, kas parasti sastāda lielāko iepirkumu summas daļu.
- Kā gatavošanu mājās izdodas apvienot ar jūsu aktīvo dzīvesveidu, kas varbūt labāk iederētos filozofijā - dzīvo šodienai.
Agnese: Viens no principiem, kā ēst veselīgi, ir gatavot mājās.
Lielais Mārtiņš: Tomēr man arī liekas, ka, ja cilvēks ēd tikai bioloģiski audzētus produktus, tādus, kas audzēti pīļu mēslos, viņš nepārtraukti slimo. Medicīniski pat ir pierādīts, ka ir jāēd visi tie štrunti, kas nopērkami lielveikalos.
Agnese: Ja cilvēks visu laiku ēd ļoti veselīgi un pēkšņi kaut kādu iemeslu dēļ ir spiests apēst kaut ko, kur ir konservanti un E vielas, viņa organisms reaģē – parādās alerģijas un citas veselības problēmas.
- Tajā pašā laikā šodien arvien vairāk bērniem un jauniešiem ir alerģijas tieši pateicoties ķīmijai, kas tiek uzņemta jau no bērna kājas. Tiesa, nav īpaši liela jēga, elpojot izplūdes gāzes, ar kājām iet pa Brīvības ielu, lai nopirktu bioloģiski audzētu tomātu. Bet kāda jūsu ģimenē ir attieksme pret medikamentu lietošanu saslimšanas gadījumos?
Agnese: Agrāk mazais Mārtiņš ļoti daudz slimoja. Tāpēc mājās zāļu bija pilns aptiekas sortiments. Pirkām visu, ko ik reizi izrakstīja ārsti. Reiz, kad Mārtiņam atkal bija vidusauss iekaisums, izlēmām, ka zāles un antibiotikas vairs nelietosim. Dēlam toreiz bija kādi seši gadi. Kopš tā laika, kad pie katrām iesnām, klepus vai temperatūras vairs nedodam zāles, bet ļaujam organismam pašam cīnīties, imunitāte ir nostiprinājusies un viņš vairs tik daudz neslimo. Magdalēnai jau no sākuma principā zāles nedevām. Un patiesībā, nemaz nav bijusi tāda vajadzība.
Lielais Mārtiņš: Protams, visam ir mērs. Nav tā, ka zāles nedodam, ja ir nopietna saslimšana.
Agnese: Ja ārsts saka, ka antibiotikas ir jādod, tad, protams, dodam. Pirms tam gan piecreiz pārprasām un drošības labad aizejam vēl pie diviem ārstiem. Vieglas saslimšanas ārstējams ar dabīgām tējām, tautas līdzekļiem, svaigu gaisu, mērenām fiziskām aktivitātēm un tikai, ja savādāk nevar tikt galā, ķeramies pie zālēm. Un arī tad vieglām, pēc iespējas dabīgākām. Iesnu un vieglas saaukstēšanās gadījuma bērnus no sporta nodarbībām neatprasām, jo uzskatām, ka, ja viņi var iet uz skolu un bērnudārzu, tad var piedalīties arī sporta stundās un peldēt. Daudzi mūs par to nosoda, bet mūsu pieredze rāda, ka tas viņu veselībai nāk tikai par labu.
- Jūsu ģimene uz fiziskajām aktivitātēm bērnu attīstībā tiek likt pat neierasti liels uzsvars...
Agnese: Tā kā esmu fizioterapeite, katru dienu cilvēkiem mācu kustēties. Uzskatu, ka kustībā ir dzīvība. Kustību rezultātā organismā izdalās hormoni, endorfīni, kas atbild par labu garastāvokli, samazina sāpes, noņem stresu, stiprina imūnsistēmu un samazina novecošanās procesus.
Lielais Mārtiņš: ?
Agnese: Protams. Tikai nesaki, ka tu to nezināji?
Lielais Mārtiņš: Es domāju, ka ir jākustas tāpēc, ka tu saki, nevis tāpēc, ka kaut kas izdalās... (smejas)
Agnese: (neļaujas provokācijām) Bērniem kustēties ir dabīgi. Viņi kustas visu laiku.
Mazais Mārtiņš: Mammu, skolā es sēžu solā un nekustos.
Agnese: Tāpēc tu pēc skolas brauc uz treniņu. Savulaik Mārtiņš un tagad Magdalēna apmeklē bērnudārzu ar sporta novirzienu, kur iemāca kustību koordināciju. Savā darbā esmu ieviesusi jēdzienu "kustību kretīnisms", ko attiecinu uz cilvēkiem, kas nekad mūžā nav nodarbojušies ar fiziskajām aktivitātēm. Viņiem ir grūti izprast savu ķermeni, to, kā notiek kustība un kādēļ tā ir vajadzīga. Kustoties mēs kopā ar bērniem labi pavadām laiku, viņiem patīk un arī skolā viņi pēc tam var nosēdēt mierīgi. Bērnudārzā viņi ir pieraduši pie slodzes. Magdalēnai, piemēram, nedēļā ir divas peldēšanas nodarbības, batuta vingrošana, dejošana - gan obligātā, gan pulciņš - un vingrošana. Papildus viņa reizi nedēļā dodas uz jāšanas treniņu. Pēc bērnudārza un speciālām nodarbībām viņa mājās ir ap sešiem, septiņiem, kamēr skolā stundas beidzas divpadsmitos. Un, ja vecākiem nav laika un iespēju bērnus nodarbināt sporta nodarbībās, tad viņiem pēc skolas nav ko darīt. Viņi sēž pie datora un iedzīvojas "kustību kretīnismā".
Mazais Mārtiņš: Es nesēžu pie datora.
Agnese: Protams, jo tev ir jāšanas treniņi, peldēšana, dejošana un mākslas pulciņi. Bet vai šodien bērni uz skolu iet kājām? Vai viņi vispār kaut kur pārvietojas kājām?
Mazais Mārtiņš: Es eju!
Lielais Mārtiņš: Tālu gan tev ir jāiet... (mazā Mārtiņa skola ir gandrīz pie pašām mājām)
Agnese: Tā kā Magdalēnu mēs uz bērnudārzu vedam ar mašīnu, viņa ik pa laikam prasa: "Vai mēs šodien nevarētu iet ar kājām?" Tāpēc pastaigas kompensējam nodarbībās un brīvdienās.
- Kā sākās jūsu ģimenes aizraušanās ar jāšanas sportu un zirgiem?
Agnese: Tas bija mana tēva jaunības sapnis. Viņš bija nodarbojies ar jāšanas sportu un sapņoja par to, ka kādreiz viņam pašam būs zirgi. Atceros, kā bērnībā, kad dzīvojām Ģertrūdes ielas nama sestajā stāvā, viņš man pirms gulētiešanas stāstīja, ka mums kādreiz laukos būs māja, ganības un pašiem savi zirgi. Toreiz viņam neticēju. Mums bija suns un tas jau likās daudz. Bet tā kā arī mazbērniem zirgi ļoti patika, viņi zināja, uz kurām pogām ir jāspiež. Pirmā pie sava zirga tika mana brāļameita. Tad brāļa dēls izrādījās nopietnāks sportists, kaut gan sākumā zirgiem gāja apkārt ar līkumu. Tagad viņam ir vairāki sporta zirgi. Tā tas pamazām ir novedis līdz desmit zirgiem. Un arī mēs mana tēva iespaidā Mārcim nopirkām pašam savu zirdziņu. Faktiski tā ir realizējušies trīs paaudžu sapņi. Tikai Magdalēna vēl gaida savu sapņu zirgu, kuram jau pat vārds ir izdomāts.
Komentāri
andris15.11.2008 plkst. 10:32 teica tā:
petro19.11.2008 plkst. 10:26 teica tā:
Pievienot komentāru: